Šautriņu vēsture

No Anglijas krogiem līdz pasaules sportam

Šautriņu mešana šķiet ļoti vienkārša spēle: nepieciešams tikai mērķis, trīs šautriņas un nedaudz brīvas vietas. Tomēr aiz šīs šķietami vienkāršās idejas slēpjas gara vēsture, kurā savijušās loka šaušanas tradīcijas, Anglijas krogu kultūra, rūpniecības attīstība, noteikumu standartizācija un televīzija.

No kurienes īsti radās šautriņu mešana?

Šautriņu mešanas precīzu rašanās brīdi nevar saistīt ar vienu datumu vai vienu cilvēku. Ticamākā teorija tās pirmsākumus saista ar loka šaušanu un militārām veiklības spēlēm. Agrīnie mērķi atgādināja samazinātus loka šaušanas mērķus ar koncentriskiem apļiem, bet pašas šautriņas angļu valodā ilgu laiku dēvēja par “arrows” jeb bultām. Populāros nostāstos minēti karavīri, kuri starp kaujām meta saīsinātas bultas, uzgaļus vai arbaleta bultas koka gabalos. Tomēr nav saglabājušies dokumenti, kas ļautu kādu no šiem stāstiem uzskatīt par precīzu mūsdienu spēles izcelsmes aprakstu.

Drošāk ir pieņemt, ka šautriņu mešana pakāpeniski attīstījās no dažādām spēlēm, kurās nelieli priekšmeti tika mesti mērķī. Īpaši piemēroti bija šķērsām sazāģēti koku stumbri. Dabiskie gadskārtu apļi veidoja zonas, kurām varēja piešķirt punktus, bet radiālās plaisas sadalīja virsmu sektoros. Laika gaitā šādus improvizētus mērķus sāka izgatavot īpaši spēlei.

Dažkārt tiek atkārtots stāsts, ka pirmie šautriņu mērķi bijuši alus vai vīna mucu gali. Tas ir tēlains stāsts, kas labi iederas šautriņu krogu kultūrā, taču nav pārliecinošu pierādījumu, ka tieši no mucām sākusies šī sporta veida vēsture. Toties ir zināms, ka vēl 20. gadsimta sākumā mērķus bieži izgatavoja vietējie amatnieki. Galdnieki un meistari tos gatavoja tuvākajiem krogiem, tādēļ dažādās pilsētās un reģionos tika izmantoti atšķirīgi izmēri, sadalījumi un punktu skaitīšanas noteikumi.

Kas izdomāja mērķa skaitļu izvietojumu?

Viens no lielākajiem šautriņu mešanas vēstures noslēpumiem ir mūsdienu mērķa skaitļu secības autors. Visbiežāk tiek minēts Braiens Gemlins no Berijas Lankašīrā, kurš skaitļu izvietojumu esot izveidojis 19. gadsimta beigās. Problēma ir tā, ka nav atrasti uzticami dokumenti, kas apstiprinātu viņa autorību. Alternatīva teorija norāda uz Tomasu Baklu, stiepļu meistaru no Līdsas, kurš līdzīgu sistēmu varētu būt izveidojis 20. gadsimta sākumā. Tādēļ izgudrojumu vienai konkrētai personai jāpiešķir piesardzīgi.

Pats skaitļu izvietojums ir ārkārtīgi pārdomāts. Lielas vērtības atrodas blakus mazām: 20 atrodas starp 1 un 5, 19 starp 3 un 7, bet 18 starp 1 un 4. Tādējādi spēlētājs, kurš tēmē uz lielu skaitli, bet met neprecīzi, var iegūt ļoti maz punktu. Šāds izkārtojums samazina nejaušības nozīmi un atalgo atkārtojamu precizitāti.

Līdz mūsdienām saglabājušies arī reģionāli mērķu varianti. Manchester Log-End ir mazāks par standarta mērķi un tam ir īpaši šauri lauki. Yorkshire mērķim nav trīskāršā gredzena, savukārt London Fives ir sadalīts divpadsmit galvenajos sektoros. Tas parāda, ka šodien ierastais “pulksteņa” izkārtojums nebija vienīgais spēles veids, bet gan variants, kas galu galā kļuva vispopulārākais.

Tiesas process, kas palīdzēja legalizēt šautriņu mešanu

1908. gadā Līdsas kroga Adelphi Inn īpašnieks Džeimss “Džims” Gārsaids stājās tiesas priekšā, jo tika apsūdzēts azartspēles atļaušanā savā iestādē. Šim nošķīrumam bija juridiska nozīme, jo noteikumi vietām, kurās tirgoja alkoholu, atšķirīgi attiecās pret veiksmes spēlēm un spēlēm, kurās nepieciešama prasme.

Ar Gārsaidu bija saistīts vietējais spēlētājs Viljams “Bigfoot” Annakins. Saskaņā ar saglabātajiem aprakstiem viņa demonstrējums pārliecinājis tiesnešus, ka rezultāts šautriņu mešanā galvenokārt ir atkarīgs no spēlētāja precizitātes. Vēlākajos nostāstos demonstrācijas detaļas aprakstītas dažādi, tāpēc ne katra krāsainā versija jāuztver burtiski. Tomēr process kļuva par simbolisku brīdi: šautriņu mešana tika atzīta par prasmes pārbaudi, nevis parastu veiksmes spēli.

Tas vēl nenozīmēja vienotu noteikumu izveidi. Dažādos krogos bija savi mājas noteikumi, atšķirīgi mērķi un dažādi mešanas attālumi. Vienā vietā spēlētājs varēja stāvēt aptuveni sešu pēdu attālumā no mērķa, citā pat deviņu. Tikai līgu un plašāku sacensību attīstība radīja nepieciešamību vienādot spēles apstākļus.

No kroga izklaides līdz organizētam sportam

Pēc Pirmā pasaules kara sāka attīstīties ar alus darītavām un krogiem saistītas līgas. Komandas pārstāvēja konkrētus krogus, un spēles kļuva par vietējās sabiedriskās dzīves daļu. 20. gadsimta 20. gados pieauga vajadzība pēc kopīgiem noteikumiem. 1925. gadā tika izveidota National Darts Association, kas sāka sakārtot noteikumus, izmērus un sacensību organizēšanu. Šajā periodā pieņemtie lēmumi kļuva par pamatu vēlākajiem reglamentiem.

Milzīga nozīme bija laikraksta “News of the World” sponsorētajām sacensībām. Pirmais individuālais turnīrs 1927./1928. gada sezonā notika Londonas apkaimē un pulcēja vairāk nekā tūkstoti dalībnieku. Neilgi pirms Otrā pasaules kara pieteikumu skaits jau sasniedza simtiem tūkstošu. Šautriņu mešana vairs nebija tikai dažu blakus esošu krogu izklaide, bet kļuva par nozīmīgu britu brīvā laika kultūras sastāvdaļu.

Otrā pasaules kara laikā šautriņu mešana bija vienkārša un viegli pieejama izklaide, kas palīdzēja uzturēt morāli. To spēlēja militārajās vienībās, virsnieku klubos un karagūstekņu nometnēs. Ar spēli iepazinās karavīri no dažādām valstīm, tostarp ASV, Austrālijas un Jaunzēlandes. Pēc kara daļa no viņiem šo izklaidi aizveda uz savām valstīm, palīdzot tai izplatīties starptautiski.

Kā mainījās mērķi un šautriņas?

Pirmajiem koka mērķiem bija nepieciešama regulāra kopšana. Tos mēdza samitrināt, lai koksne pārāk ātri neizžūtu, un to virsma nolietojās nevienmērīgi. Nozīmīgs solis bija mērķa izveide no cieši saspiestām sizala šķiedrām. Šķiedras izplešas, kad tajās ieiet šautriņas smaile, un pēc šautriņas izvilkšanas daļēji atgriežas vietā. Tāpēc mūsdienīgs mērķis spēj izturēt daudz vairāk metienu nekā tradicionāls koka mērķis.

Apzīmējums “saru mērķis” var būt maldinošs, jo tas netiek izgatavots no dzīvnieku sariem. Tiek izmantoti dabisku šķiedru kūlīši, visbiežāk sizals, kas saspiesti un nogriezti tā, lai izveidotu līdzenu virsmu. Segmentus atdala plāna metāla stieple, bet mūsdienu konstrukcijās metāla elementi kļūst arvien šaurāki, samazinot šautriņas atlēciena risku.

Mainījās arī pašas šautriņas. 20. gadsimta pirmajā pusē izplatīti bija biezi misiņa korpusi, niedru kāti un papīra spārniņi. Vēlāk plaši sāka izmantot plastmasu un volframu. Volframs ir ievērojami blīvāks par misiņu, tāpēc līdzīga svara šautriņai var būt šaurāks korpuss. Tas atvieglo trīs šautriņu grupēšanu cieši kopā, īpaši šaurajā trīskāršā 20 sektorā.

Mūsdienīga šautriņa parasti sastāv no smailes, korpusa jeb barrel, kāta jeb shaft un spārniņa. Tās svars, garums, forma, smaguma centrs un rievojuma veids tiek izvēlēts individuāli. Daži spēlētāji dod priekšroku taisniem un vienmērīgi līdzsvarotiem korpusiem, citi izvēlas modeļus, kas ir platāki priekšpusē vai aizmugurē. Nav viena komplekta, kas būtu ideāls visiem.

Televīzija un profesionālās šautriņu mešanas dzimšana

Pirmā zināmā televīzijas pārraide, kas saistīta ar šautriņu mešanu, notika jau pirms Otrā pasaules kara. Regulāra spēles klātbūtne televīzijā tomēr sākās daudz vēlāk. 20. gadsimta 60. gados parādījās reģionālas pārraides, bet īstais izrāviens notika nākamajā desmitgadē, kad tehnoloģiju attīstība ļāva vienlaikus rādīt spēlētāju un tuvplānu ar mērķi.

1973. gadā tika izveidota British Darts Organisation, bet trīs gadus vēlāk vairāk nekā desmit valstu pārstāvji nodibināja World Darts Federation. Šautriņu mešana ieguva sakārtotākas turnīru struktūras, valstu izlases un starptautiskas sacensības. Tādi spēlētāji kā Ēriks Bristovs, Džons Lovs, Džokijs Vilsons un Leitons Rīss kļuva plaši pazīstami, bet spēles vēroja miljoniem skatītāju.

20. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā šautriņu mešanas klātbūtne televīzijā samazinājās. Vadošie spēlētāji uzskatīja, ka sportam nepieciešami jauni turnīri, plašāka popularizēšana un stabils finansējums. 1992. gadā tika izveidota World Darts Council, kas vēlāk tika pārdēvēta par Professional Darts Corporation. Konflikts noveda pie profesionālās šautriņu mešanas sadalīšanās divās galvenajās organizācijās.

PDC attīstītās sacensības ar satelīttelevīzijas atbalstu pakāpeniski pārvērta šautriņu mešanu par lielās arēnās notiekošu šovu. Parādījās iespaidīgs noformējums, spēlētāju muzikāli iznācieni, plašs kalendārs un lielas naudas balvas. Neraugoties uz profesionalizāciju, sportā saglabājās raksturīgā publikas tuvība un Anglijas krogu gaisotne.

Oficiālie mērķa izmēri un mešanas attālums

Standarta steel-tip spēlē bull centra punktam jāatrodas tieši 1,73 metrus virs grīdas. Attālums no mērķa priekšējās virsmas līdz mešanas līnijai, ko sauc par oche, ir 2,37 metri. Ļoti svarīgi ir mērīt no mērķa virsmas, nevis no sienas, jo pats mērķis un tā stiprinājums izvirzās vairākus centimetrus uz priekšu.

Uzstādījumu var papildus pārbaudīt, izmērot diagonāli no bull centra līdz mešanas līnijai. Tai jābūt aptuveni 2,93 metriem. Sacensību mērķa diametrs ir apmēram 45,1 centimetrs, un tam jābūt novietotam tā, lai melnais 20 sektors atrastos precīzi augšā. Grīdai starp mērķi un mešanas līniju jābūt līdzenai, stabilai un brīvai no šķēršļiem.

Soft-tip spēlē, kas notiek uz elektroniskiem mērķiem ar plastmasas uzgaļiem, bieži izmanto astoņu pēdu jeb aptuveni 2,44 metru attālumu. Tomēr noteikumi var atšķirties atkarībā no automāta ražotāja un līgas organizatora, tāpēc pirms sacensībām jāpārbauda konkrētais reglaments.

Dažās ratiņkrēslu spēlētāju sacensībās izmanto samazinātu augstumu – 1,37 metrus no grīdas līdz bull centram, saglabājot standarta attālumu līdz oche. Šī vērtība izvēlēta, lai pēc iespējas precīzāk atdarinātu stāvoša spēlētāja metiena ģeometriju.

Galvenie izmēri – steel-tip

Interesanti fakti un mazāk zināmi noteikumi

Visvairāk punktu vērtais atsevišķais mērķa lauks nav bull. Iekšējais bull dod 50 punktus, bet trīskāršais 20 – 60. Tādējādi maksimālais rezultāts vienā trīs metienu piegājienā ir 180 punkti. Tomēr bull tiek uzskatīts par dubulto 25, tāpēc ar to var pabeigt legu, kas tiek spēlēts ar double-out noteikumu.

Perfektu 501 legu iespējams pabeigt ar deviņām šautriņām. Spēlētājs var sākt ar diviem 180 punktu piegājieniem un atlikušos 141 punktu noslēgt, piemēram, ar T20, T19 un D12. Deviņi metieni ir matemātiskais minimums, ja spēle jābeidz dubultajā laukā.

Šautriņa, kas atlec no mērķa vai izkrīt pirms rezultāta nolasīšanas, punktus nedod un to nedrīkst mest atkārtoti. Ja spēlētājs šautriņu tikai izmet no rokas pirms skaidras mešanas kustības sākuma, viņš drīkst to pacelt un izmantot. Punktu skaits ir atkarīgs no vietas, kur smaile ieiet mērķa virsmā, nevis no šautriņas korpusa novietojuma.

Profesionālajos noteikumos ir noteikts maksimālais šautriņu garums un svars, lai gan tipiskie komplekti ir ievērojami vieglāki par atļauto robežu. Visbiežāk sastopamās steel-tip šautriņas sver aptuveni 20–26 gramus. Soft-tip spēlē parasti izmanto vieglākus modeļus, jo pārāk smaga šautriņa varētu bojāt automāta plastmasas segmentus.

Interesanta ir arī vārda “oche”, kas apzīmē mešanas līniju, vēsture. Agrāk lietoja rakstību “hockey”, bet mūsdienu forma izplatījās tikai 20. gadsimtā. Populāra leģenda šo nosaukumu saista ar konkrētu alus darītavu un rindā novietotu alus kastu garumu, tomēr šis stāsts nav ticami apstiprināts.

Mērķi vajadzētu regulāri pagriezt. Noņem metāla skaitļu gredzenu un pagriež mērķi tā, lai visvairāk izmantotais 20 sektors atrastos citā vietā. Tādējādi nodilums sadalās vienmērīgi un mērķis daudz ilgāk saglabājas labā stāvoklī. Mūsdienīgu sizala mērķi nedrīkst mērcēt, jo mitrums var to deformēt un vājināt šķiedru līmējumu.

Šautriņu mešana mūsdienās

Mūsdienu šautriņu mešana ir saglabājusi daudzus gandrīz pirms simt gadiem noteiktus elementus: “pulksteņa” tipa mērķi, trīs šautriņas vienā piegājienā, oche līniju un spēli, kuras pamatā ir precīza punktu atņemšana. Vienlaikus tā ir attīstījusies no vietējas kroga izklaides līdz sportam, ko spēlē lielās arēnās un pārraida visā pasaulē.

Šī sporta spēks ir īpašajā pieejamības un sarežģītības kombinācijā. Gandrīz ikviens var izdarīt pirmo metienu, un pamatnoteikumus iespējams izskaidrot dažās minūtēs. Tomēr regulārai trāpīšanai šaurajos dubultajos un trīskāršajos laukos nepieciešami tūkstošiem atkārtojumu, stabila tehnika, koncentrēšanās, psiholoģiska noturība un ātra rēķināšana.

Šautriņu mešanu var trenēt mājās nelielā telpā, taču tajā pašā laikā tā ļauj veidot plašas līgas un profesionālus turnīrus. Elektronisko rezultātu skaitītāju, lietotņu, kameru un tiešsaistes sacensību attīstība ir radījusi iespēju spēlētājiem sacensties arī attālināti. Šī sporta vēsture parāda, ka liels sports ne vienmēr sākas stadionā. Šautriņu mešanas gadījumā izšķiroša nozīme bija maziem krogiem, vietējiem amatniekiem, alus darītavu līgām, laikrakstiem, inventāra ražotājiem un televīzijai. No vienkāršas mešanas koka mērķī radās disciplīna ar precīziem izmēriem, plašiem reglamentiem un saviem pasaules čempionātiem, kas joprojām saglabā tiešas sacensības atmosfēru.